5 Latvijas svētvietas – liecības no sendienām
Kas ir svētvieta?
Senči ticēja, ka koki un akmeņi, birzis un meži, pakalni un ūdens ir apveltīti ar brīnumainām spējām, kas palīdz dziedināt slimības, sargā no nelaimēm, kā arī nodrošina veselību un auglību. Pie saviem dieviem senlatvieši griezās ar lūgšanām, kurās tiem tika izteikta pateicība vai lūgta palīdzība, veselība, padoms un svētība.
Lai iegūtu dievību labvēlību, senči tiem nesa dažādus ziedojumus, cildināja un godināja tos; tiem tika ziedota gan raža, putni un dzīvnieki, piens, olas un medus, dažkārt arī par veltēm nesa sadzīviskas lietas, rotaslietas un greznumus – vainagus, lentas, audumus, dzintaru, un citas lietas. Svētvietas jeb kulta vietas ir viena no arheoloģisko pieminekļu tipoloģiskajām grupām: tie ir pakalni, koki, akmeņi, alas, avoti, ezeri, teiku vietas un baznīcu vietas visā Latvijas teritorijā.
Užavas Elku liepa Kurzemē
Dāvis Kļaviņš/flickr.com
Ventspils novada Užavas pagastā, Užavas upes malā starp Tuņņu un Robežnieku mājām atrodas veca liepa, zem kuras zariem senči upurējuši savām dievībām. Saskaņā ar nostāstiem un folkloras liecībām, vēl 20. gadsimta sākumā Elku liepā tikuši atstāti ziedojumi – naudas gabali, caurajā dobumā spraustas vārpas. Pēc II Pasaules kara zaros vēl redzētas krāsainas saitītes. Tika uzskatīts, – ja kādam gadās kāds augonis vai cita kaite, slimā vieta jāsaberzē ar kādu lupatiņu, kas jāpakar liepas zaros. Saskaņā ar ticējumu cilvēki, kas nolauzuši liepas zarus, mirstot vai sevi savainojot.
Lībiešu Upuralas Vidzemē
Salacgrīvas novadā pie Kuiķulēm Svētupes labajā krastā redzams līdz 10 metrus augsts smilšakmens klints atsegums, kura augšdaļā atrodas seno lībiešu upuralas – vecas sufozijas alas, kas izskalotas Burtnieku svītas smilšakmeņos. Tās veidojušais avots izsīcis aptuveni pirms 700 gadiem; uz alas pamatnes, pa kuru reiz plūdis avots, ieraktas apmēram divus metrus biezā nobrukumu slānī, tikušas atrastas 14. gadsimta monētas – ziedojumi. Pastāv uzskats, ka vēl šodien cilvēki, kas dodas šo aizsargājamo ģeoloģisko objektu apskatīt, neapzināti upurē dieviem, jo daudzi alā ir pazaudējuši kādu priekšmetu, piemēram, gredzenu, naudu, un citus priekšmetus.
Saltupju svētavots Sēlijā
Aknīstes novada Aknīstē atrodas liels dzelzsavots, kas iztek dziļā pamatkrasta gravā un no kreisā krasta ietek Dienvidsusējā – tas jau kopš neatminamiem laikiem dēvēts par Svētavotu. Avots turklāt uzskatāms par vienu no garākajiem pazemes avotiem Latvijā, kā arī, iespējams, lielākais dzelzsavots un svētavots Sēlijā. Ūdens sastāva – dzelzs un sēra savienojumu – dēļ avota gultne iekrāsojusies košā oranžā krāsā. Aptuveni trīsarpus metrus no avota galvenās iztekas pie tiltiņa atrodas neliels akmens ar dabisku iedobumu, kas sendienās izmantots kulta rituālos.
Upurakmens Latgalē
LieneLiepina/flickr.com
Riebiņu novada Rušonu pagastā, Rušonu ezerā uz Upursalas, kaupres visaugstākajā vietā atrodas Upursalas upurakmens – sena latgaļu kulta vieta. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Upurakmens augstums ir 1,2 metri, apkārtmērs pie zemes – 5,5 metri. Pie tā un uz tā kādreiz tikusi dedzināta uguns, par ko liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās no tā atplīsušās šķēpeles. Visus Rušona ezera krastus, kas ietver Upursalu, cilvēki ir apdzīvojuši jau kopš senseniem laikiem. Rušonu ezera rietumu krastā atrodas Kristapiņu senkapi, kas, savukārt, ierīkoti daudz agrāka laika apmetnes vietā. Atsevišķas atrastās senlietas norāda, ka šī vieta bijusi apdzīvota jau mūsu ēras sākumā.
Zebrus Elku kalns Zemgalē
Zebrus jeb Zebrenes Elku kalns, kas atrodas starp Svētes un Zebrus ezeriem, tiek uzskatīts par senu dievu pielūgšanas, kulta un upurēšanas vietu. Jau 19. gadsimtā šo pakalnu aprakstījis pazīstamais baltvācu pētnieks A. Bīlenšteins. Tajā laikā pie tā tikuši apzināti vairāki akmeņu krāvumu vaļņi, kas mūsdienās diemžēl vairs nav redzami. Senos laikos kalnā it kā bijis arī akmens ar dobumu vai iekalumiem, tomēr arī tas mūsdienās vairs nav atrodams. Saskaņā ar nostāstiem kalna tuvumā esot kāds Priesteru ceļš, kas savieno Elku kalnu pa Zebrus ezera dibenu ar kādu no pretējā krastā esošajiem pilskalniem. Elku kalns ir īpašs, pateicoties arī augu valstij – liepām, ozoliem un citiem lapu kokiem, turklāt tajā sastopamas vairākas orhideju dzimtas augu sugas.
Uz sarakstu
