Leiškalns: Prezidenta vēlēšanas Latvijā vienmēr bijušas saistītas ar intrigām
"Kad tika ievēlēts pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, sociāldemokrāti, modernā valodā runājot, "uzmeta" savējo kandidātu Raini, kurš dusmās izskrēja no parlamenta sēžu zāles un kādu mēnesi tur neatgriezās," atgādina Leiškalns.
Viņš min arī, ka savulaik grūti bijis pierunāt uz Valsts prezidenta amatu kandidēt notāru Gustavu Zemgalu, jo viņš atrunājies, ka neprot franču valodu, kas tolaik bija diplomātu starptautiskās saziņas valoda, turklāt Zemgals neesot vēlējies pamest savu labi atalgoto nodarbošanos.
"Kā Kviesis nokļuva pie varas, es neatceros, bet Kviesis sagaidīja 1936.gadu, domādams, ka Kārlis Ulmanis viņu pārapstiprinās Valsts prezidenta amatā, bet K.Ulmanis ar Ministru kabineta rīkojumu šajā amatā iecēla pats sevi. Grūti spriest, cik leģitīmi ir dēvēt K.Ulmani par Valsts prezidentu," intervijā aģentūrai LETA norāda Leiškalns.
Piektajā Saeimā, kad tika vēlēts Valsts prezidents, šim amatam opozīcija kā kandidātu izvirzīja bijušo Latvijas Kompartijas līderi Alfrēdu Rubiku, kurš par valsts varas gāšanas mēģinājumu bija notiesāts un sēdēja Matīsa cietumā. Saeima Rubika deputāta mandātu nebija apstiprinājusi, bet Satversmē nebija ierakstīts, ka cietumnieks nevar kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās, un piecas balsis vēlēšanu pirmajā kārtā Rubiks dabūja.
Guntis Ulmanis vēlāk radīja precedentu, nosaucot par premjera amata kandidātu ne vairākuma koalīcijas deleģētu pārstāvi, bet paša izraudzīto "tēvzemieti" Māri Grīnblatu, kura izveidotajai valdībai parlamenta balsojumā nebija vairākuma atbalsta. Arī nākamā G.Ulmaņa nosauktā premjera amata kandidāta Ziedoņa Čevera komplektētajai valdībai Saeimas balsojumā pietrūka vienas balss. Tad arī uz politiskās skatuves iznāca toreiz bezpartejiskais premjers Andris Šķēle, atceras Leiškalns.
Viņš skaidro, ka, nosaucot premjera amata kandidātus pēc savas izvēles, prezidents G.Ulmanis novilcināja laiku, kamēr koalīcija tika "sakārtota". Līdz ar to prezidenta amats ieguva lielāku svaru, jo prezidents izmantoja Satversmē ierakstītās tiesības, nerēķinoties ar koalīcijas vēlmēm, un kļuva skaidrs, ka arī katrs nākamais Valsts prezidents var izraudzīties premjeru pēc saviem ieskatiem.
Pirms Valsts prezidenta amatā tika ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga, visas Saeimā pārstāvētās partijas bija izvirzījušas savus Valsts prezidenta amata kandidātus, un Vīķe-Freiberga nebija šo kandidātu vidū. "Cik es zinu, sociāldemokrāti bija solījuši atbalstīt ["Latvijas ceļa" virzīto Valsts prezidenta amata kandidātu Anatoliju] Gorbunovu," atminas Leiškalns. Tomēr Gorbunovam toreiz pietrūcis solīto sociāldemokrātu balsu.
Vēlēšanu pēdējā kārtā, pēc Leiškalna domām, Raimondam Paulam bija visas iespējas tikt ievēlētam, taču pirms pēdējā balsojuma viņš savu kandidatūru atsauca. Nācās rīkot vēlēšanu otro kārtu, kurai "Latvijas ceļš" (LC) izvirzīja Valdi Birkavu. Leiškalns apgalvo, ka bija vienošanās par Tautas partijas atbalstu Birkavam un viņam bija visas iespējas iegūt 51 balsi. Bet acīmredzot aizkulisēs valdīja viedoklis, ka "vecie kareivji", kā toreiz sauca LC biedrus, nepieļaus, ka, būdams prezidents, viņu partijas biedrs nosauks Šķēli kā premjera amata kandidātu. "Un situācija tika pārspēlēta," atceras Leiškalns.
Uz sarakstu
