Es un zeme. Pirmais pavasaris mazdārziņu iekopējiem
Atpakaļ pie īstuma
Dr. hist. Artūrs Tomsons (36) ir Riharda Tomsona - viena no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem un vadītājiem - pēctecis. Un arī darbojas plašā spektrā. Artūrs ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas departamenta galvenais glabātājs, Arheologu biedrības valdes loceklis, aizstāvējis doktora darbu "Divasmeņu zobeni Latvijas arheoloģijas materiālā 9. - 13. gs.", laiku pa laikam lasa lekcijas par eksperimentālo arheoloģiju. Ko gan viņš dara savā zemes pleķītī Lucavsalā?
"Pasauli savā ziņā mazliet tveru no arheoloģijas viedokļa, tāpēc, pirms ko stāstu citiem, pats visu gribu izmēģināt un nemelot. Tas ir godīgi. Un tad varu studentiem teikt: jā, mana pieredze apstiprina, ka grāmatā rakstītais ir tiesa, bet tālākais jūsu rokās. Tas ir īstums. Ļoti būtisks vārds, kas nav zaudējis aktualitāti. Kā tas attiecas uz dārziņu? Viss ir tieši, tu sasmērējies, esi netīrs, tas nav skatītājiem, tā ir pilnīga meditācija un pašapzināšanās," pasmaida Artūrs.
Bērnībā viņa ģimenei Jelgavā piederējis dārziņš, kur kopā ar vectēvu vācbaltieti kopuši augļu kokus. Žēl, ka laiku maiņās to nācies pārdot. Artūrs domā, ka toreiz nobaudītā "garša" nevar zust. Tagad, kad atkal ir dārzs, viņš vēlas nevis mehāniski kaut ko darīt, bet vienlaikus arī it kā no malas sevi vērot un apzināties realitāti šajā mirklī un šajā vietā. Būt zināmā mērā vienlaikus gan pētījumu objektam, gan subjektam. Tas ir viņa personiskais piedzīvojums, turklāt tverts ar vieglu humoru.
Artūrs stāsta, ka arheoloģija esot līdzīga kriminālistikai – nevienu detaļu no konteksta nedrīkst raut ārā pat tad, ja nesaproti, kas tā ir par detaļu. Rokot dobi un atrodot kādu priekšmetu, Artūrs tūdaļ sāk domāt, kurā vietā kopbildē šis mozaīkas gabaliņš varētu atrasties, kas tur ir noticis pirms tam. Piemēram, piekaramā atslēga ar laužņa pēdām vietā, kur nekādu ēku vairāk nav, paver plašas iespējas iztēlei par kādu šeit pagātnē risinājušos drāmu. Bet daudz kas notiek arī pašlaik, piemēram, pazūd žogs, pat zemē atstāts, apdarināts žoga stabiņš kādam šķitis ļoti būtisks. "Te var sastapt dažādas "dzīvības formas", kas laiku pa laikam izsiro un kaut ko nozog, pat nav saprotams - kādēļ. Bet tas audzina spēju nepieķerties iznākumam un zemi kopt nesavtīgi, vairāk fokusēties uz iekšpusi," filozofiskā mierā skaidro Artūrs.
Ko senlaikos vīriem nozīmēja zeme? Tolaik kapā līdzi dotas būtiskas lietas. Seno kuršu ugunskapos vīriem blakus ir zobeni, cirvis, pieši un izkapts, citiem pat vairākas. Vēlajā dzelzs laikmetā zemgaļu vīriešu kapos atrasti dzelzs kalti, doru dējamais, jo medus un vasks bija liels peļņas avots. Sods par bišu zādzību viduslaikos bija viens no vājprātīgākajiem.
Ja pieķēra bišu zagli, viņu piesēja pie bišu koka, atgrieza vēderu un zarnas apsēja ap koku. Atņemt bišu kokus bija neiedomājams solis. 1212.gadā Autines latgaļu sacelšanās pret Cēsu bruņiniekiem izcēlās tāpēc, ka ienācēji viņiem atņēma bišu kokus.
Artūrs Tomsons glabā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas dārgumus. Par darbošanos dārzā viņš saka: "Mani interesē tiešā pieredze. Tas ir mans personiskais piedzīvojums, ko tveru ar vieglu humoru."
Pārlecot pāri astoņiem gadsimtiem, Artūrs saka: "Visa tā elektroniskā civilizācija pilnīgi sakompostrē smadzenes. Ja pāris nedēļu nebūs, piemēram, elektrības, kas notiks? Sāksies anarhija. No pilsētniekiem varbūt ilgāk izdzīvos speciālo uzdevumu kareivji un seno prasmju klubi. Visi skries pie mums. Būs kā datorspēlē – dzeloņstiepļu žogs apkārt un cilvēki ar lokiem atšaudīsies. Joks, protams, bet man ir vīzija par Arheoparku Lucavsalā. Te notiktu seno lietu izdzīvošana praktiski - tūrismam, izglītībai un zinātnei. Eiropā ir 400 brīvdabas arheoloģijas muzeji, mums tāds nopietnāks ir tikai Āraišos. Vēstures skolotāji un vecāki būtu pārlaimīgi. Esmu strādājis skolā un zinu, ka bērniem var stāstīt, cik gribi, viņiem vēsture ir samērā vienaldzīga. Bet, līdzko iedod rokās seno lietu pataustīt, atskan: ā, tad tā mūsu senči darīja! Turklāt atkristu diskusijas par to, kā veicināt patriotisko audzināšanu. Katrā ziņā ar savu darbošanos jau esam pierādījuši, ko un cik daudz iespējams izdarīt ar entuziasmu ļoti īsā laikā, un nu, jā, lēmums Lucavsalu pārdot raisa tikai skumjas pārdomas," atzīst Artūrs un savu darbošanos zemes gabaliņā apraksta blogā: "www.arheostudija.lv".
Enerģijas apmaiņa
Inga Greiškāne strādā "Rīgas mākslas telpā". Pašlaik izstāžu zālē apskatāms Māra Ārgaļa mūža veikums.
Inga Greiškāne (27) ir fotogrāfe, šogad brīvprātīgi atbalsta Eiropas gada aktivitātes, būdama Eiropas gada attīstības labās gribas un jauniešu vēstniece, strādā Personāla dokumentu valsts arhīvā un izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa". Pašlaik te skatāms Māra Ārgaļa mūža veikums. Inga kopš novembra nomā dārziņu Lucavsalā.
"Pagājušajā pavasarī draugs Daniels mani uzaicināja aizbraukt uz Lucavsalu. Zinot, ka te iecerēts sabūvēt debesskrāpjus, nodomāju - cik muļķīgi! Manī pirmo reizi modās patriotisms, un sapratu - šo vietu nevar atstāt! Lucavsala ir brīnišķīga, kā rezervāts. Tur atrodoties, nav sajūtas, ka esi Rīgā. Pasakaina vieta rīdziniekiem, kuriem nav lauku, bet kuri tomēr grib būt ārpus mūriem. Esmu jau sākusi kopt savu noskatīto zemes pleķīti. Mums ar draugu bija sava "Staro Rīga", plēsām krūmus, dedzinājām, vēl jānovāc arī vecā būda," stāsta Inga. Dārza darbi viņai nav gluži sveši. Inga uzaugusi laukos Rēzeknes pusē. Kad vecvecāki aicinājuši ravēt, kur tu spruksi, ravējusi arī, bet nekāda saikne ar zemi nav veidojusies, jo vecvecāku dārzi šķituši tādi vispārēji. Tomēr līdz ar izravētajiem burkāniem un dillēm augušas Ingas ilgas pēc sava dārziņa.
"Sešu gadu vecumā izveidoju dārziņu tik lielu kā trīs galdu virsmas, sastādīju gurķus, pati tos ravēju, laistīju, neviens manas dobes nedrīkstēja aiztikt. Man patika tā labā sajūta – es to esmu izaudzējusi, es to esmu izkopusi! Ja aprūpējam augus un zemi, mēs tur ieliekam savu enerģiju un zemes un augu enerģiju saņemam atpakaļ. Tā ir enerģijas apmaiņa, daudzi cilvēki, protams, to ir aizmirsuši. Bet mana māte nevar bez zemes, pat ap savas darba vietas ēku viņa ir sastādījusi gurķus, tomātus, rabarberus. Bet uz palodzes podā - mazos tomātiņus. Tagad, cerams, pāries uz dārziņu. Jā, viņu tur gribu ielaist. Un arī savus draugus, jo viena galā netikšu. Domāju audzēt garšaugus. Tas nemaksā dārgi, un, lai tos koptu, nevajag daudz laika. Savu dārziņu esmu iecerējusi kā brīvu telpu, kur varu kopā ar draugiem pabūt zaļā vidē, ikviens no viņiem te varēs droši nākt un arī baudīt to, kas izaudzis," tāda ir Ingas iecere.
Vēl viņa domā, ka būtu labi vasarās Lucavsalā baudīt ne tikai dabu, bet arī kultūru, mākslu un citus videi draudzīgus atpūtas veidus, kas balstīti uz sadarbību, nevis komerciju. Varētu parku ierīkot, arī "dzīvo lielveikalu", kur aug salāti, redīsi, gurķi utt., kur katrs var ieiet, paņemt kāroto sakni vai dārzeni par nelielu samaksu, lai pašvaldībai – zemes īpašniecei – arī kaut kas tiktu. Arī tiešās pirkšanas bāzei Lucavsalā būtu laba vieta, jo pašlaik tiešā pirkšana izsvaidīta dažādās Rīgas vietās, vārdu sakot, Lucavsala kā apvienotājs.
Jāpalīdz cilvēkiem
Elīza Lasmane: "Antropologs dziļi izprot cilvēku stāstus. Šajā profesijā es varētu piepildīt savu vēlmi izdzīvot un pieredzēt daudz, palīdzot cilvēkiem un radot kādas pārmaiņas."
Elīza Lasmane (20) studē antropoloģiju, pašlaik kopā ar kursa biedriem strādā pie partnerattiecību likuma un ir sagatavojusi jautājumu blokus Lucavsalas dārziņu īpašniekiem par to, ko dārzs viņiem nozīmē, ko viņi Lucavsalā gribētu redzēt, ko ne. Lucavsalas dārzkopju aptauja ir Elīzas iniciatīva, viņa uzskata, ka ir jārunā par aktuālām lietām, ja vēl var kaut ko mainīt. Bieži vien cilvēki nedomā, ar izslēgtu apziņu plūst pa straumi, nav klātesoši situācijā un viņiem ir vienalga, kas notiek blakus. Bet antropologa uzdevums - iedziļināties, izprast cilvēku stāstus un palīdzēt, radot kādas pārmaiņas. Tas ir svarīgi - cilvēkiem ir jāpalīdz, uzskata Elīza: "Lasīju par Rīgas pašvaldības plāniem Lucavsalā būvēt vai nu grandiozu viesnīcu, vai aizvākt no pilsētas spēļu zāles un kazino un Lucavsalā taisīt otru Montekarlo - pilnīgs sviests! Bet "cepties" nav liela māksla, labāk iešu un darbošos! Lucavsalas ekokopienai varētu noderēt arī antropoloģiska pieeja, lai veidotu attiecības ar cilvēkiem, kas šajos dārzos darbojas. Motivācijas kopt dārzu ir ļoti dažādas (to es noskaidrošu). Dažiem mērķis ir sarūpēt pārtiku, citiem darbs dārzā ir tik cieši saaudies ar viņa dzīvi, ka pat nedomā par kaut kādām motivācijām vai ko tas dod. Tā ir daļa no cilvēka. Pirms pāris nedēļām ekspedīcijā Lucavsalā parunājos arī ar kādu sievieti, kura te dārziņu kopj jau četrdesmit gadus, bet pirms tam dārzs piederējis viņas tēvam. Sievietei līdzi bija dēls, mazais zemes pleķītis ir ģimenei dārga vieta. Bet ko tad es tur kā antropoloģe pa salu staigāšu, nospriedu, ka arī man jāpaņem dārzs. Tad es būšu starp šiem cilvēkiem, viena no viņiem. Šobrīd gribu saprast, ko domā Lucavsalas dārzu kopēji, kāda ir kopīgā vīzija, pēc tam var runāt ar politiķiem," domā Elīza.
Viņa iecerējusi rakstīt blogu, kā pilsētniecei dārzā klājas, par savām veiksmēm un grūtībām, lai cilvēki var sekot līdzi un uzzināt, ka visu var izdarīt, ja grib. Neliela pieredze dārza darbos Elīzai ir kopš bērnības. Lai gan vecāki ir mūziķi, tomēr vasaras atvaļinājumā Saulkrastu mājiņā rušinājās dārzā un arī meitu lika vagās.
"Ļoti patīk darbi, kur uzreiz var redzēt iznākumu. Izravē, paskaties uz skaisto dobi - tāds lepnums un prieks! Cilvēki ir aizmirsuši, cik daudz var iegūt, ja ir saikne ar zemi. Tā ir pilnīga meditācija, tā piezemē cilvēku. Kamēr man nebija konkrētas vietas, katru nedēļu braucu uz mežu vai pie jūras, nosēžos zemē, bakstu zemi, skatos čiekuriņus, lieku akmeņus rindā, patīk pie dabas, tur viss ir tīrs, var atslēgties."
Tagad Elīzai ir savs dārzs. Kā viņa to nolūkoja starp desmitiem citu? Gājuši ar draugiem pa galveno ceļu - viss sakopts, bet tad iebriduši īstos džungļos, un tur bijis mazs jauks gabaliņš ar dažiem augļu kokiem, ko varētu atdzīvināt. Smilgas gan cilvēka augumā un darba - pāri galvai.
Elīza jau sarunājusi cilvēku, kurš iemācīs pļaut ar izkapti. Tomēr garās smilgas dārzā pļaus pati. Pati uzraks zemi. Sākumā gribējusi stādīt bietes.
Aizbraukusi pie opja, viņš teicis: nē, vispirms jāstāda kartupeļi, lai tie attīra zemi. Elīzai kartupeļi negaršo, bet, kas jādara, jādara!
Vēlāk audzēs tās saknes, kas sader ar kartupeļiem. Elīza domā, ka būtu jauki kopt arī kādu garšaugu. Piparmētras - tas vispār būtu ekskluzīvi. 'Gadiem te neviens neko nav stādījis, zemē ir visas labās lietiņas, viņa gaida, kad kāds atnāks un sāks kopt," smaida Elīza.
Priekam un dvēselei
Medus garšo arī Aigas Cederes vīram un bērniem, sunim gan - apelsīni.
Kad pāri ravētāju gaisā izslietajiem dibeniem aizlido bites, saproti, ka zemes darbi nav vienīgais veids, kā būt pie dabas un īstuma.
Aiga Cedere (38) ir grāmatvede firmā "Septiņdesmit septiņi". Bet nu viņa ir piepildījusi bērnības sapni par biškopību.
"Esmu saldummīle, bet bērnībā mājās nebija tik daudz medus, cik man kārojās. Medus man šķita milzu bagātība. Kad kādos ciemos tiku pie medus, biju pārlaimīga. Nolēmu – kad izaugšu liela, varbūt pensijas gados man būs savas bites. Bet, par laimi, pie bitēm nokļuvu agrāk. Mores pagastā nopirkām lauku māju, kas bija otrs mans bērnības sapnis. Kādu dienu vīrs man jautā: cik tev to bišu stropu būs, vai simts? Paga, paga, saku, es vēl neesmu par to domājusi, līdz pensijai vēl tālu. Taču todien internetā sāku meklēt, kur var mācīties biškopību. Atradu Vecbebru profesionālo un vispārizglītojošo skolu, pieteicos studijām un izmācījos. Pērnvasar nopirku bites. Kad izsviedu pirmo medu (sanāca gandrīz pilns desmitlitru spainis), sēdēju pie spaiņa kā Vinnijs Pūks un apcerēju – ja man bērnībā tāds būtu bijis!
Pēdējos gados dedzinu vienīgi vaska sveces. Man patīk dabiskais. Smējos, ka iegādājos bites, lai man būtu pašai savas sveces. Tomēr parēķināju - ja par 1000 latiem, par ko iegādājos stropus, aprīkojumu utt., nopirktu vaska sveces, varētu pāris gadu tās dedzināt.
Bites, medus, vasks vairāk ir priekam un dvēselei. Kad rudenī bites gāja gulēt, kļuva skumji un sāku gaidīt pavasari. Kad šopavasar pirmoreiz iedzēla bite, biju tik priecīga - atkal dzīvība mostas!
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu
Uz sarakstu
